Kāpēc mēs atkāpjamies no tā, ko vēlamies visvairāk
Dažreiz, jo tuvāk esam kaut kam, ko patiešām vēlamies, jo vairāk mums kļūst bail.
Tas mani vienmēr ir interesējis.
Mēs parasti iztēlojamies pārmaiņas diezgan vienkārši. Ir tas, kur es esmu tagad, un ir tas, kur es gribu nonākt. Ja es to jauno pietiekami stipri vēlos, tad ceļam uz to taču vajadzētu šķist labam. Varbūt grūts, jā. Varbūt neskaidrs. Bet būtībā labs.
Un tomēr dažreiz notiek pretējais.
Mēs pavadām mēnešus, dažreiz pat gadus, kaut ko vēloties. Iztēlojamies citu dzīvi, citas attiecības, citu karjeru, citu sevis versiju. Strādājam, lai to sasniegtu. Un tad, tieši brīdī, kad tas sāk kļūt iespējams, notiek kaut kas dīvains.
Mēs vilcināmies.
Mēs to atliekam. Pēkšņi atrodam iemeslus, kāpēc tagad varbūt nav īstais brīdis. Sākam šaubīties, vai to vispār patiesi gribējām. Dažreiz mēs pat atkāpjamies un atgriežamies tajā pašā dzīvē, no kuras tik ļoti centāmies aiziet.
Kāpēc?
Man šķiet, ka daļa atbildes ir tajā, ka mēs pārprotam, ko pārmaiņas no mums prasa.
Mēs domājam, ka pārmaiņas nozīmē iegūt kaut ko jaunu.
Bet pārmaiņas nozīmē arī zaudēt kaut ko veco.
Lai kļūtu par B, man jāpārstāj būt A
Pirms daudziem gadiem es savās piezīmēs ierakstīju teikumu:
„Mainīties nozīmē nogalināt kādu daļu sevī. Biedējoši.”
Tas izklausās dramatiski. Varbūt tas arī ir dramatiski.
Bet tajā ir kaut kas, kam es joprojām ticu.
Kad runājam par to, kā kļūt par citu cilvēku, mēs parasti domājam par to, ko šis jaunais cilvēks iegūs. Vairāk pārliecības. Citu karjeru. Veselīgākas attiecības. Lielāku neatkarību. Citu dzīvesveidu.
Daudz retāk mēs runājam par cilvēku, kuram jāpazūd, lai šis jaunais cilvēks varētu rasties.
Ja es esmu A un ļoti gribu kļūt par B, es nevaru pilnībā saglabāt A un vienlaikus kļūt par B.
Kaut kam ir jāmainās.
Varbūt A ir izveidojusi ieradumus, kas mani savulaik pasargāja. Varbūt A precīzi zina, ko no viņas gaida. Varbūt A attiecības balstās uz to, ka viņa ir noteikta veida cilvēks. Varbūt A spēj izskaidrot, kāpēc viņas dzīve ir tāda, kāda tā ir. Varbūt arī citi cilvēki pazīst A.
Pat identitātei, kas mums īsti nepatīk, ir viena milzīga psiholoģiska priekšrocība:
mēs zinām, kā tādiem būt.
Tajā ir kaut kas pazīstams.
Un pazīstamais var šķist pārsteidzoši līdzīgs drošībai.
Varbūt vecā identitāte tevi sargāja
Tāpēc es nedomāju, ka mūsu pretošanos pārmaiņām vienmēr vajadzētu uzskatīt par slinkumu, motivācijas trūkumu vai pašsabotāžu.
Dažreiz tai daļai, kas mūs velk atpakaļ, ir sava vēsture.
Varbūt klusēšana tevi pasargāja.
Varbūt tas, ka tu nemēģināji, pasargāja tevi no atklājuma, ka tev var neizdoties.
Varbūt tas, ka tu rūpējies par visiem citiem, tev deva vietu ģimenē.
Varbūt teikums „Man vienkārši trūkst pašpārliecības” nozīmēja, ka tev nekad nebija jāriskē rīkoties pārliecinoši un pēc tam piedzīvot atraidījumu.
Varbūt palikt tur, kur esi, ir bijis sāpīgi, bet paredzami.
Un tad kādu dienu tu nolem, ka gribi kaut ko citu.
Un pēkšņi tu prasi vecai psiholoģiskai sistēmai atteikties no paņēmieniem, kurus tā, iespējams, ir veidojusi gadiem ilgi.
Protams, var rasties pretestība.
Dīvainākais ir tas, ka pretestība var kļūt visspēcīgākā tieši tad, kad pārmaiņas sāk kļūt reālas.
Sapnis tālumā vēl neprasa, lai tu no kaut kā atteiktos.
Reāla iespēja gan prasa.
Dažreiz līdz ar gribēto nāk sēras
Tāpēc pozitīvās pārmaiņās var būt kaut kas pārsteidzoši skumjš.
Par to mēs runājam reti.
Mēs svinam jaunu darbu, pārcelšanos, attiecības, sasniegumu, beidzot novilktu robežu, jaunu sākumu.
Bet katrā sākumā ir arī beigas.
Un dažreiz mums jāsēro par savām agrākajām versijām pat tad, ja vairs negribam tā dzīvot.
Vecajai versijai varbūt bija grūti. Varbūt viņa kļūdījās. Varbūt viņas dēļ mēs pat iestrēgām kaut kur daudz ilgāk, nekā gribētos.
Bet viņa mūs arī atveda līdz šejienei.
Ir kaut kas diezgan nežēlīgs tajā, ka mēs atskatāmies un nicinām viņu tikai tāpēc, ka tagad zinām to, ko viņa nezināja.
Varbūt, lai atstātu veco identitāti, mums tā nav jānoraida.
Varbūt mēs varam pateikt: Es saprotu, kāpēc tu pastāvēji. Es saprotu, ko tu centies izdarīt. Bet man vairs nevajag, lai tu vadītu visu.
Un tad iet tālāk.
„Es nevaru spert soli nākotnē ar veco prātu”
Šis bija vēl viens teikums, ko es reiz sev pierakstīju.
„Es nevaru spert soli nākotnē ar veco prātu.”
Tajā laikā es mainījos ļoti ātri un jutos gandrīz tā, it kā psiholoģiski nespētu tikt līdzi pati savai dzīvei.
Man šķiet, ka mēs dažreiz sagaidām, ka ārējās un iekšējās pārmaiņas notiks tieši vienādā ātrumā.
Tā nenotiek.
Tavi apstākļi var būt mainījušies, pirms tavs prāts tos ir panācis.
Tu vari jau spēt daudz vairāk, bet joprojām uzskatīt sevi par nespējīgu cilvēku.
Tev var vairs nekas nedraudēt, bet daļa no tevis joprojām dzīvo, gaidot briesmas.
Varbūt tevi jau mīl, bet tu joprojām gaidi, ka tevi pametīs.
Tev beidzot var būt iespēja, ko tik ļoti gribēji, bet tu joprojām nes sevī tāda cilvēka identitāti, kuram tas šķita neiespējami.
Varbūt šī dīvainā, nepatīkamā sajūta nemaz nenozīmē, ka tavs lēmums bija nepareizs.
Dažreiz tā nozīmē, ka tava dzīve ir pavirzījusies uz priekšu ātrāk nekā tava identitāte.
Un tagad tavam prātam vajag laiku, lai tevi tur panāktu.
Jo tuvāk esam, jo lielāka var kļūt pretestība
Tas mainīja to, kā es domāju par bailēm, kas saistītas ar pārmaiņām.
Bailes ne vienmēr ir pierādījums, ka mums vajadzētu apstāties.
Dažreiz bailes rodas tāpēc, ka kaut kas ir svarīgs.
Dažreiz tās rodas tāpēc, ka ir pieaugusi nenoteiktība.
Un dažreiz tās rodas tāpēc, ka tas, kas ir mūsu priekšā, apdraud identitāti, kas palikusi mums aiz muguras.
Jo vairāk mēs kaut ko vēlamies, jo vairāk varam zaudēt, sniedzoties pēc tā.
Ne tikai tad, ja mums neizdodas.
Arī tad, ja izdodas.
Jo panākumi var pajautāt:
Kas tu tagad būsi?
Un varbūt vēl biedējošāks jautājums:
Kas tu vairs nebūsi?
Es nedomāju, ka atbilde ir piespiest sevi iet uz priekšu, neatskatoties.
Varbūt atbilde ir saprast, kas mūs velk atpakaļ.
Skatīties uz veco identitāti ar ziņkāri, nevis kaunēties par to.
Atzīt, ko tā mums deva, no kā tā mūs pasargāja un kāpēc no tās aiziet var būt sāpīgi.
Un tad atstāt vietu sērām, kas dažreiz nāk līdzi izaugsmei.
Jo kaut kam tiešām ir jābeidzas, lai kaut kas jauns varētu sākties.
Varbūt tā ir viena no klusajām patiesībām par pārmaiņām:
kad kļūsti par kādu jaunu, ne vienmēr šķiet, ka atrodi sevi.
Dažreiz kādu laiku drīzāk šķiet, ka pazaudē sevi.
Un varbūt tas nenozīmē, ka tu ej nepareizā virzienā.
Lasi arī
Par autori
Anita Tože ir klīniskā psiholoģe ar pieredzi kognitīvi biheiviorālajā psihoterapijā. Viņa ir reģistrēta Lielbritānijas Veselības un aprūpes profesiju padomē (HCPC) un iekļauta Latvijas Psihologu reģistrā. Anita strādā tiešsaistē un klātienē ar pieaugušajiem un jauniešiem no 11 gadu vecuma.
Foto: Pascal Debrunner, Unsplash
