Aizmirsti par mentālo veselību
Es gribu, lai tu uz brīdi aizmirstu jēdzienu mentālā veselība.
Ne tāpēc, ka mentālā veselība nebūtu svarīga.
Gluži otrādi.
Man rodas jautājums, vai neesam šo sarunu padarījuši pārāk šauru.
Kad dzirdam vārdus mentālā veselība, daudzi no mums joprojām domā par trauksmi, depresiju, krīzi, diagnozi, terapiju. Kaut kas sāk iet greizi, kādam sāk klāties grūti, un tikai tad istabā ienāk psiholoģija.
Bet psiholoģija nav kaut kas, kas sākas tad, kad rodas problēma.
Tā bija istabā jau no paša sākuma.
Mūsu rīcība nerodas no zila gaisa
Jau no dzimšanas brīža mēs mācāmies.
Mēs mācāmies, kā cilvēki reaģē, kad mēs raudam.
Mēs mācāmies, kas piesaista uzmanību.
Mēs mācāmies, kas liek kādam pasmaidīt.
Mēs mācāmies, kas notiek, kad kļūdāmies.
Mēs mācāmies, vai dusmas ir biedējošas, vai skumjām ir vieta, vai ir vērts lūgt palīdzību, vai nepiekrišana ir bīstama.
Vēlāk mēs mācāmies, kā turēt zīmuli.
Kā sasveicināties.
Kā uzvesties klasē.
Kā sadraudzēties.
Kā reaģēt, kad mēs kādam nepatīkam.
Kā reaģēt, kad mēs nepatīkam paši sev.
Daļa no šīs mācīšanās ir apzināta.
Liela daļa nav.
Mēs vērojam. Atdarinām. Atkārtojam. Mūs uzslavē, attur, mierina, ignorē, biedē, uzmundrina. Mūsu smadzenes un ķermenis nepārtraukti mijiedarbojas ar apkārtējo pasauli, un sāk veidoties modeļi.
Mēs esam pieredzes veidotas būtnes.
Mūsu rīcība nerodas no zila gaisa.
Aiz uzvedības ir vēsture.
Un tomēr mēs varam gadiem dzīvot pēc šiem modeļiem, nekad īsti neaizdomājoties, kā tie radušies.
Tu jau visu dzīvi izmanto psiholoģiju
Tev nav vajadzīga mentālās veselības problēma, lai tev būtu domas.
Tev nav vajadzīga diagnoze, lai tu justu bailes.
Tev nav jābūt terapijā, lai tu izvairītos no lietām, kas tev ir nepatīkamas.
Tev nav jābūt depresijai, lai tevī runātu iekšējais kritiķis.
Tev nav jābūt trauksmes traucējumam, lai tu uztrauktos par to, ko citi par tevi domā.
Tev nav jānonāk līdz krīzei, lai būtu noderīgi saprast, kāpēc tu reaģē tā, kā reaģē.
Šeit, manuprāt, mūsu valoda dažreiz traucē.
Psiholoģija sāk izklausīties pēc kaut kā, kas pieder psihologiem.
Terapija pieder tiem, kam klājas grūti.
Mentālā veselība pieder veselības aprūpei.
Un visi pārējie vienkārši dzīvo tālāk.
Bet psiholoģija notiek arī visu pārējo dzīvē.
Katrs strīds starp partneriem.
Katrs bērns, kurš pārbauda, kas notiek, kad viņš saka „nē”.
Katrs cilvēks, kurš nevar aizmigt un prātā atkal un atkal izspēlē sarunu, kas notika pirms sešām stundām.
Katru reizi, kad izvairāmies no kaut kā tāpēc, ka tas mūs reiz nobiedēja.
Katru reizi, kad nolemjam Es vienkārši neesmu tāds cilvēks.
Katru reizi, kad kāda cilvēka sejas izteiksme mainās un mūsu smadzenes uzreiz sāk veidot stāstu par to, ko tas nozīmē.
Psiholoģija jau notiek.
Jautājums ir, vai mēs no tā kaut ko saprotam.
Iedomājies, ka vadi mašīnu, kuru tev neviens nav iemācījis vadīt
Reiz es savās piezīmēs ierakstīju, ka izprast iekšējo pasauli (piemēram, to, kas mūs virza, mūsu prātu un ķermeni) ir svarīgi, jo citādi mēs vadām mašīnu ar aizsietām acīm.
Man šis tēls joprojām patīk.
Iedomājies, ka tev iedod neparasti sarežģītu mašīnu.
Tai ir atmiņa.
Tā mācās no pieredzes.
Tā uztver draudus.
Tā veido ieradumus.
Tā rada domas, kuras neviens apzināti nav pasūtījis.
Tā fiziski reaģē uz lietām, kas vēl nav notikušas.
Tā var nobīties no pašas savām sajūtām.
Tā var kaut ko atkārtot tikai tāpēc, ka atkārtošana to ir padarījusi pazīstamu.
Tā var viena cilvēka klusēšanu uztvert kā mieru, bet cita cilvēka klusēšanu kā atraidījumu.
Un tad kāds tev iedod atslēgas un saka:
Aiziet!
Mēs iemācām cilvēkiem neparasti daudz par ārējo pasauli.
Bet cik daudz mēs viņiem mācām par to, ar ko viņi piedzīvos to visu?
Kāpēc gaidīt, līdz kaut kas noiet greizi?
Varbūt tieši ar šo man ir visgrūtāk samierināties.
Bieži vien psiholoģiskas zināšanas cilvēks saņem tad, kad jau cieš.
Tagad cilvēkam ir jāsaprot trauksme.
Tagad viņam jāuzzina par izvairīšanos.
Tagad viņam jāsaprot domas.
Tagad mēs skaidrojam emociju regulāciju.
Tagad mēs runājam par robežām.
Tagad mēs runājam par uzvedību.
Tagad mēs skaidrojam, ka to, ko smadzenes dara atkal un atkal, tās iemācās darīt arvien labāk.
Noderīga informācija.
Bet kāpēc tikai tagad?
Kāpēc mēs gaidījām?
Kāpēc cilvēkam vispirms ir jāsaslimst, lai viņš uzzinātu, kā darbojas viņa paša prāts?
Varbūt tā vietā, lai jautātu tikai:
„Kam ir mentālās veselības problēmas?”
mēs varētu jautāt arī:
„Cik labi katrs no mums saprot, kā veidojas mūsu domas, jūtas un uzvedība?”
Tas ir pavisam cits jautājums.
Un, kas ir svarīgi, tas attiecas uz visiem.
Psiholoģija nav terapija
Man šķiet, ka šī atšķirība ir svarīga.
Mācīt kādam psiholoģiju nenozīmē pārvērst ikdienas dzīvi terapijā.
Ne katra nepatīkama sajūta ir jāanalizē.
Ne katram bērnam vajag gadījuma konceptualizāciju.
Ne katram grūtam pārdzīvojumam vajag diagnozi.
Dažreiz tev ir briesmīga diena tikai tāpēc, ka tev ir briesmīga diena.
Psiholoģiskā pratība nenozīmē nemitīgi raudzīties sevī un meklēt problēmas.
Tā nozīmē kaut nedaudz saprast procesus, kas jau notiek.
Kāpēc izvairīšanās šodien kaut ko atvieglo, bet rīt to var padarīt grūtāku?
Kāpēc divi cilvēki vienu un to pašu notikumu var piedzīvot pilnīgi atšķirīgi?
Kāpēc mans ķermenis reaģē, pirms es paspēju padomāt?
Kāpēc es atkal un atkal daru kaut ko, lai gan apzinos, ka tas man nepalīdz?
Kāpēc viena cilvēka kritika mani gandrīz neaizskar, bet cita cilvēka viens teikums var palikt manā galvā veselu nedēļu?
Kas notiek ar manu domāšanu, kad man viss kļūst par daudz?
Kā manas gaidas ietekmē to, ar kādu noskaņu es sāku sarunu?
Kā mana uzvedība ietekmē to, kas notiek pēc tam?
Tā nav terapija.
Tā ir psiholoģija, ko var izmantot ikdienas dzīvē.
No apzināšanās līdz izvēlei
Ir vēl viens iemesls, kāpēc, manuprāt, tas ir svarīgi.
Kad mēs nesaprotam uzvedību, mēs mēdzam par to moralizēt.
Kāpēc es tāds esmu?
Kāpēc ar viņu ir tik grūti?
Kāpēc viņš vienkārši nepārstāj?
Kāpēc es nespēju sevi motivēt?
Kāpēc šis bērns to dara atkal un atkal?
Dažreiz izpratne par to, kas slēpjas aiz uzvedības, pašu uzvedību uzreiz nemaina.
Bet tā maina jautājumu.
Tā vietā, lai jautātu:
Kas ar tevi nav kārtībā?
mēs varam sākt jautāt:
Kas šeit notika?
Ko tu iemācījies?
Kas to uztur?
Ko šī uzvedība tev dod?
Kas notiek tieši pirms tās?
Kas notiek pēc tam?
Ziņkāre rada vietu tur, kur nosodījums to parasti aizver.
Un, kad spējam ieraudzīt modeli, mums ir lielākas iespējas izlemt, vai gribam to turpināt atkārtot.
Tieši šeit psiholoģiskās zināšanas iegūst spēku.
Ne tāpēc, ka izpratne par sevi dod mums pilnīgu kontroli pār sevi.
Nedod.
Bet apzināšanās dod mums kaut ko, ko automātiska uzvedība nedod:
mazliet vairāk izvēles.
Varbūt mums jāskatās plašāk nekā tikai uz mentālo veselību
Es priecājos, ka par mentālo veselību mēs tagad runājam atklātāk nekā agrāk.
Es negribu, lai šī saruna izzustu.
Es gribu, lai tā augtu.
Tālāk par slimību.
Tālāk par diagnozi.
Tālāk par krīzi.
Tālāk par priekšstatu, ka psiholoģija kļūst svarīga tikai tad, kad kāds vairs netiek galā.
Jo bailes ir svarīgi saprast, pirms tās kļūst par trauksmes traucējumu.
Emocijas ir svarīgi saprast, pirms kāds iemācās sevi ienīst par to, ka tās jūt.
Attiecības ir svarīgi saprast, pirms viens un tas pats sāpīgais modelis ir atkārtojies divdesmit gadus.
Uzvedību ir svarīgi saprast, pirms nolemjam, ka bērns, kuram ir grūti, ir vienkārši grūts.
Sevi ir svarīgi saprast, pirms mēs sevī apmaldāmies.
Tāpēc varbūt, kad es saku aizmirsti par mentālo veselību, es patiesībā domāju:
uz brīdi aizmirsti robežu, ko esam ap to novilkuši.
Psiholoģija nav tikai par to, kas notiek, kad prāts saslimst.
Tā ir par to, kā cilvēki mācās, jūt, veido saikni, sargā sevi, pielāgojas, izvairās, mīl, baidās, atkārto, mainās.
Tā notiek slimnīcās un terapijas kabinetos.
Bet tā notiek arī klasēs.
Pie pusdienu galda.
Rotaļu laukumos.
Birojos.
Starp partneriem.
Starp vecākiem un bērniem.
Sarunā ar sevi, kas tevī notiek, kamēr lasi šīs rindas.
Psiholoģija nav kaut kas, kas sākas tad, kad rodas problēma.
Katrā parastā cilvēkā slēpjas neizpētīta pasaule.
Un tas, ko atrodam iekšā, ne vienmēr ir skaists.
Lasi arī
Par autori
Anita Tože ir klīniskā psiholoģe ar pieredzi kognitīvi biheiviorālajā psihoterapijā. Viņa ir reģistrēta Lielbritānijas Veselības un aprūpes profesiju padomē (HCPC) un iekļauta Latvijas Psihologu reģistrā. Anita strādā tiešsaistē un klātienē ar pieaugušajiem un jauniešiem no 11 gadu vecuma.
Foto: Franco Debartolo, Unsplash