Emocijas nav problēmas, kas jāatrisina
Iemācies mīlēt savus gadalaikus.
Kaut kur pa ceļam mēs, šķiet, esam sadalījuši emocijas divās grupās.
Tajās, kuras gribam.
Un tajās, kuras negribam.
Laime, sajūsma, mīlestība, pārliecība. Nāciet iekšā! Palieciet, cik ilgi vēlaties!
Skumjas, dusmas, trauksme, greizsirdība, kauns. Ko jūs šeit darāt? Kā man no jums tikt vaļā?
Parasti mēs to tik atklāti nesakām. Bet ieklausies valodā, ko lietojam, runājot par emocijām.
Nedusmojies.
Kāpēc tev ir skumji?
Neraudi.
Nomierinies.
Galvu augšā.
Pat ja to saka ar mīlestību, aiz tā var slēpties kluss vēstījums:
Tas, kā tu jūties tagad, nav tas, kā tev būtu jājūtas.
Un tā jau ļoti agri daudzi no mums sāk mācīties ne tikai to, kā izjust emocijas, bet arī to, kā sevi par tām nosodīt.
Kad skumjas kļuva par problēmu?
Ja kāds mums saka, ka viņam ir skumji, mūsu pirmā doma bieži ir pajautāt, ko mēs varam darīt, lai viņam kļūtu labāk.
Tā ir gādīga doma.
Bet dažreiz es domāju, vai, cenšoties pēc iespējas ātrāk palīdzēt kādam justies labāk, mēs netīšām neliekam saprast, ka justies slikti jau pats par sevi ir problēma.
Atnāk skumjas, un mēs uzreiz sākam meklēt izeju.
Atnāk trauksme, un mēs gribam, lai tās vairs nebūtu.
Atnāk dusmas, un mēs sev sakām, ka nevajadzētu dusmoties.
Un tad notiek kaut kas interesants.
Mums vairs nav vienkārši skumji.
Mums ir skumji par to, ka mums ir skumji.
Mēs uztraucamies par to, ka jūtam trauksmi.
Mēs dusmojamies un pēc tam kaunamies par to, ka dusmojamies.
Sākotnējā emocija vairs nav viena.
Emocijas nav problēmas. Problēmas var atrisināt.
Reiz es pierakstīju šo teikumu:
„Emocijas nav problēmas, tās nav atrisināmas. Problēmas ir atrisināmas.”
Gramatika nebija nevainojama.
Tomēr es to paturēju.
Jo es zināju, ko ar to domāju.
Ja man sabojājas mašīna, man ir problēma. Es varu noskaidrot, kas noticis, un varbūt to salabot.
Ja man ir neapmaksāts rēķins, man ir problēma. Varbūt es varu ar to kaut ko izdarīt.
Ja man ir auksti, varbūt es varu uzvilkt džemperi.
Bet skumjas nav salūzusi mašīna.
Dusmas nav neapmaksāts rēķins.
Trauksme nav administratīva kļūda, kas kaut kā ieviesusies nervu sistēmā.
Emocija ir pārdzīvojums.
Protams, līdzās emocijai var būt problēmas, kas prasa rīcību. Ja es katru dienu darbā jūtos nelaimīga, varbūt kaut kam jāmainās. Ja kāds atkārtoti pārkāpj manas robežas, manas dusmas man, iespējams, vēsta kaut ko svarīgu. Ja trauksme pamazām ir padarījusi manu pasauli mazāku, varbūt man jāsāk stāties pretī dažām lietām, no kurām esmu iemācījusies izvairīties.
Bet tas nav tas pats, kas uzskatīt par problēmu pašu sajūtu.
Dažreiz ir kaut kas, kas jāatrisina.
Dažreiz ir kaut kas, kas jāizjūt.
Un ir svarīgi atšķirt vienu no otra.
Tu vari just dusmas, nekļūstot par dusmām
Varbūt daļa no mūsu bailēm no emocijām rodas tāpēc, ka mēs jaucam emocijas ar uzvedību.
Ja es atļauju sev dusmoties, vai tas nozīmē, ka es kliegšu?
Ja es atzīstu greizsirdību, vai tas padara mani par greizsirdīgu cilvēku?
Ja es kādu brīdi jūtu naidu, vai tas liecina par kaut ko briesmīgu manī?
Ja es ielaižu skumjas, vai es tajās pavisam iegrimšu?
Bet just kaut ko un darīt kaut ko nav viens un tas pats.
Es varu dusmoties un tomēr izvēlēties tev neuzbrukt.
Es varu just greizsirdību un tomēr izturēties dāsni.
Es varu baidīties un tomēr iet uz priekšu.
Es varu kādu mīlēt un vienlaikus būt uz viņu nikna.
Cilvēkos mīt pretrunas.
Varbūt emocionālais briedums nav brīdis, kad mēs sākam piedzīvot tikai pareizās emocijas.
Varbūt tā ir arvien lielāka spēja pateikt:
Ā. Lūk, kas šodien ir šeit.
Un tad izlemt, ko mēs ar to gribam darīt.
Mēs nekliedzam uz ziemu par to, ka tā ir ziema
Man patīk domāt par emocijām kā par gadalaikiem.
Iedomājies, ka pamosties janvāra vidū, paskaties ārā un tevi pārņem niknums, jo ir auksts.
Atkal?
Kāpēc nevar būt silts?
Ko es daru nepareizi?
Kā panākt, lai janvāris kļūtu par jūliju?
Tas izklausās smieklīgi, jo mēs saprotam kaut ko ļoti vienkāršu par gadalaikiem:
tie mainās.
Mēs neprasām, lai ziema kļūtu par vasaru, pirms dzīvojam tālāk.
Mēs ģērbjamies citādi.
Mēs ieslēdzam apkuri.
Mēs mainām to, ko darām.
Mēs pielāgojamies gadalaikam, kurā esam.
Un, kas ir svarīgi, ziemu mēs neuzskatām par pierādījumu, ka vasara ir pazudusi uz visiem laikiem.
Tomēr emocionāli mēs bieži darām tieši to.
Pienāk grūta nedēļa, un pēkšņi:
Es atkal esmu šeit.
Nekas nav mainījies.
Kāpēc es joprojām tā jūtos?
Es domāju, ka man jau ir labāk.
Varbūt mēs varētu iemācīties pret saviem emocionālajiem gadalaikiem izturēties nedaudz citādi.
Ne pasīvi. Ne izliekoties, ka ciešanām nav nozīmes. Un noteikti ne paliekot kaitīgās situācijās tikai tāpēc, ka mums vajadzētu vienkārši „pieņemt savas emocijas”.
Bet pārtraucot lieko cīņu ar to, ka tieši to es šobrīd jūtu.
Ir atšķirība starp sāpēm un pretošanos sāpēm
Kad atnāk nepatīkama emocija, daudzi no mums uzreiz saspringst, lai tai pretotos.
Mēs to analizējam.
Mēs ar to strīdamies.
Mēs cenšamies novērst no tās uzmanību.
Mēs sevi mierinām.
Mēs meklējam internetā.
Mēs jautājam kādam citam, vai mums vispār vajadzētu tā justies.
Dažreiz mēs veselas savas dzīves daļas pakārtojam tam, lai kāda noteikta sajūta nekad neatgrieztos.
Un, lai cik ironiski tas būtu, jo nepieņemamāka mums kļūst kāda emocija, jo vairāk uzmanības mēs tai veltām.
Vai tā vēl ir šeit?
Un tagad?
Kāpēc tā nav pazudusi?
Mēs stāvam pie emocionālā loga un pārbaudām, vai ziema jau ir beigusies.
Varbūt ir vēl kāda iespēja.
Pamanīt sajūtu.
Atstāt tai apkārt nedaudz vietas.
Ar ziņkāri vērot, kas notiek mūsu ķermenī, kad tā ir klāt.
Atpazīt domas, kas nāk tai līdzi, un neuzskatīt katru no tām automātiski par faktu.
Un ļaut vilnim virzīties tālāk.
Ne tāpēc, ka esam atklājuši jaunu, veiklu paņēmienu, kā likt emocijai pazust.
Bet tāpēc, ka tai ir atļauts būt šeit, vēl pirms tā pazūd.
Šī atšķirība ir svarīga.
Pieņemšana nedrīkst kļūt par vēl vienu slepenu kontroles paņēmienu:
Labi, trauksme. Es tevi pieņemu. Bet tagad, lūdzu, ej prom.
Ja nu arī jūtīgums nav problēma?
Esmu domājusi arī par to, kā mēs runājam par jūtīgumu.
Cilvēki jūtīgumu bieži apraksta gandrīz kā rūpnīcas brāķi.
Pārāk jūtīgs.
Pārāk emocionāls.
Visu izjūt pārāk dziļi.
Protams, intensīvas emocijas var būt nogurdinošas. Ir svarīgi iemācīties tās regulēt.
Bet jūtīgums nozīmē arī to, ka kaut kas tiek uztverts.
Cilvēks, kurš jūt dziļi, var arī dziļi ciest.
Tāpat viņš var dziļi mīlēt.
Smalki pamanīt.
Dziļi aizkustināties.
Sajust telpā kaut ko, kam cits paiet garām.
Es nedomāju, ka mērķim vienmēr jābūt kļūt mazāk jūtīgiem. Patiesībā daudziem no mums vajadzētu būt jūtīgākiem.
Mēs daudz runājam par cilvēkiem, kuri ir „pārāk jūtīgi”, bet krietni mazāk par to, ka cilvēks var būt arī nepietiekami jūtīgs.
Dažreiz darbs ir iemācīties nest savu jūtīgumu tā, lai tas tevi neaiznestu līdzi.
Tas nav viens un tas pats.
Iemācies mīlēt savus gadalaikus
Ar to es negribu teikt, ka mums jābauda katrs emocionālais stāvoklis.
Es īpaši negribu just trauksmi.
Es nepamostos, cerot uz sērām.
Daži pārdzīvojumi sāp ļoti stipri, un ir brīži, kad mums vajag atbalstu, ārstēšanu, aizsardzību vai pārmaiņas.
Bet varbūt mums nav jāpārvērš katra sāpīgā sajūta par pierādījumu, ka kaut kas ir nogājis greizi.
Būs enerģijas pilni periodi un izsīkuma periodi.
Laiki, kad jūtamies tuvu cilvēkiem, un laiki, kad gribam uz brīdi pazust.
Pārliecība un šaubas.
Prieks un sēras.
Miers un bailes.
Varbūt psiholoģiski bagāta dzīve nav viena nebeidzama emocionāla vasara.
Varbūt tajā mainās laikapstākļi.
Varbūt tajā ir gadalaiki.
Un varbūt mērķis nav tik nevainojami kontrolēt klimatu, lai nekad nelītu.
Varbūt mērķis ir pazīt sevi tik labi, lai, sākoties lietum, mēs uzreiz nesecinātu, ka saule ir pazudusi uz visiem laikiem.
Iemācies mīlēt savus gadalaikus.
Ne tāpēc, ka katrs gadalaiks ir patīkams.
Bet tāpēc, ka gadalaiki bija šeit jau pirms mums.
Lasi arī
Par autori
Anita Tože ir klīniskā psiholoģe ar pieredzi kognitīvi biheiviorālajā psihoterapijā. Viņa ir reģistrēta Lielbritānijas Veselības un aprūpes profesiju padomē (HCPC) un iekļauta Latvijas Psihologu reģistrā. Anita strādā tiešsaistē un klātienē ar pieaugušajiem un jauniešiem no 11 gadu vecuma.
Foto: Max Böhme, Unsplash
