Skola nepastāv vakuumā
Reiz es pierakstīju šo teikumu:
„Skola nepastāv vakuumā.”
Tad zem tā es uzrakstīju:
„Mācības nepastāv vakuumā.”
Varbūt ne īpaši dziļdomīgi.
Bet es zināju, ko ar to gribēju pateikt.
Dažreiz matemātikas kontroldarbs ir vienkārši matemātikas kontroldarbs.
Tu apsēdies. Dažas atbildes tu zini. Citas nezini. Varbūt tu atkārtoji vielu. Varbūt ne.
Un dažreiz tas ir matemātikas kontroldarbs pēc bezmiega nakts.
Pēc strīda mājās.
Pēc pārbīļa.
Pēc tam, kad kāds ir nomiris.
Mierīgā dienā, protams. Varbūt tas tiešām ir tik vienkārši, cik vien var būt. Tas ir matemātikas kontroldarbs.
Bet dienā, kas ir sāpju vai bēdu pilna, matemātikas kontroldarbs nenāk viens.
Un tas, kas nāk tam līdzi, ienāk arī skolā.
Bērns neatstāj sevi pie skolas vārtiem
Man šķiet, ka ar to es gribēju pateikt kaut ko diezgan vienkāršu.
Bērns neatstāj pie skolas vārtiem visu pārējo, kas viņā ir.
Ienāk viņa ķermenis.
Ienāk viņa domas.
Ienāk viņa bailes.
Ienāk viņa atmiņas.
Ienāk viņa attiecības.
Ienāk vakardienas strīds.
Arī sajūsma.
Arī pirmā iemīlēšanās.
Arī apmulsums.
Arī sēras.
Un tad mēs lūdzam šo cilvēku ar visu, kas viņā ir, apsēsties un mācīties algebru.
Ārējais un iekšējais satiekas pie skolas sola
Dažreiz mēs runājam par mācīšanos tā, it kā tas būtu diezgan nošķirts process.
Tiek sniegta informācija.
Bērns pievērš uzmanību.
Bērns to atceras.
Bērns parāda, ko ir iemācījies.
Vienkārši.
Tikai smadzenes, kas mācās, ir tās pašas smadzenes, kas piedzīvo visu pārējo.
To zina ikviens, kurš ir mēģinājis koncentrēties, gaidot biedējošas ziņas.
Tu lasi vienu un to pašu rindkopu desmit reizes.
Nekā.
Acis ir pārslīdējušas pāri katram vārdam, bet prāts visu laiku ir bijis pavisam kur citur.
Mēs, pieaugušie, parasti to par sevi saprotam.
Piedod, man šodien galva nestrādā.
Man šobrīd ir daudz kā uz galvas.
Es neizgulējos.
Es nespēju skaidri domāt.
Mēs saprotam, ka tas, kas notiek vienā mūsu dzīves daļā, var pārplūst citā.
Bērni no tā neatbrīvojas tikai tāpēc, ka ir noskanējis zvans.
Dažreiz uzvedība ir tā daļa, ko redzam
Grūtākais ir tas, ka mēs ne vienmēr zinām, kas kopā ar bērnu ir ienācis klasē.
Mēs redzam to, kas notiek ārpusē.
Bērns nekoncentrējas.
Viņš noliek galvu uz sola.
Viņš kādam uzbrēc.
Viņš nepabeidz darbu.
Viņš atsakās ienākt klasē.
Viņš sāk ākstīties tieši tajā brīdī, kad visiem vajag, lai viņš nomierinātos.
Viņš šķiet neieinteresēts.
Viņš uzsprāgst par kādu sīkumu.
Un, tā kā uzvedība ir redzama, tā viegli var kļūt par visu stāstu.
Viņš vienkārši spītējas.
Viņš necenšas.
Viņš traucē stundu.
Viņam ir vienalga.
Un dažreiz tajā pat var būt daļa patiesības.
Bērni, tāpat kā pieaugušie, var izvairīties no lietām, ko negrib darīt. Viņi var pārbaudīt robežas. Viņi var pieņemt sliktus lēmumus.
Bet uzvedība nerodas no nekurienes.
Citā piezīmē es ierakstīju:
„Bērna uzvedība nekad nav nejauša.”
Atkal diezgan neizpušķots teikums.
Ar to es domāju, ka uzvedība notiek kontekstā. Pirms tās, ap to vai pēc tās ir kaut kas, kas šai uzvedībai piešķir funkciju.
Kaut kas notika.
Kaut kas tika sajusts.
No kaut kā izvairās.
Ar to kaut kas tiek pateikts.
Kaut kas reiz palīdzēja un tika iemācīts.
Tāpēc varbūt līdzās jautājumam Kā mums apturēt šo uzvedību? ir vērts uzdot vēl vienu jautājumu:
Kas šeit notiek?
Ne kā attaisnojumu.
Kā informāciju.
Glāze nekļuva smagāka
Iedomājies, ka nes glāzi ar ūdeni.
Nekas grūts.
Tagad nes to pašu glāzi, turot trīs iepirkumu maisus, atbildot uz telefona zvanu un mēģinot atvērt durvis.
Glāze nekļuva smagāka.
Tev vienkārši bija vairāk jānes.
Man šķiet, ka bērni kaut ko līdzīgu piedzīvo visu laiku.
Mierīgā dienā matemātikas uzdevums varbūt prasa 30% no viņu spēkiem.
Citā dienā jau tas vien, lai ienāktu klasē, varbūt ir paņēmis lielāko daļu.
Un tad mēs viņiem iedodam to pašu uzdevumu un brīnāmies, ka rezultāts ir citāds.
Tas nenozīmē, ka prasības pazūd katru reizi, kad dzīve kļūst grūta.
Patiesībā es domāju, ka tam ir vēl viena puse.
Dzīve ne vienmēr pārceļ termiņu tāpēc, ka ir noticis kaut kas briesmīgs.
Būs lietas, kas mums jādara, kad mums ir skumji.
Lietas, kas jādara, kad mums ir bail.
Lietas, kas jādara pēc gandrīz bezmiega nakts.
Lietas, kas jādara, kamēr daļa mūsu prāta izmisīgi grib būt kur citur.
Tāpēc varbūt iemācīties iet tālāk, kad dzīve ir grūta, ir viena no svarīgākajām lietām, ko vispār varam iemācīties.
Bet arī „iet tālāk” ir kaut kas, kas jāiemācās.
To es arī pierakstīju.
Un tad:
Kā iet tālāk, kad vecāki izšķiras?
Kā iet tālāk, kad kāds nomirst?
Un varbūt lielākais jautājums:
Ko nozīmē iet tālāk?
Es nezinu, vai uz to ir tikai viena atbilde.
Varbūt tieši tas ir galvenais.
Bērniem jāmācās arī par iekšējo pasauli
Šeit, manuprāt, izglītība kļūst plašāka par to, ko mēs tradicionāli saucam par izglītību.
Bērni gadiem mācās par pasauli ārpus sevis.
Skaitļi.
Valoda.
Vēsture.
Valstis.
Augi.
Planētas.
Cilvēka ķermenis.
Viss ir svarīgs.
Bet viņi nes sev līdzi arī iekšējo pasauli, kas viņus pavadīs katrā eksāmenā, katrās attiecībās, katrā darbā, zaudējumā, neveiksmē un lēmumā, kāds vien viņiem dzīvē būs.
Varbūt viņiem vajadzētu kaut ko uzzināt arī par to.
Kas ar mani notiek, kad man ir bail?
Kas notiek, kad man viss kļūst par daudz?
Kāpēc šodien koncentrēties ir grūtāk nekā vakar?
Ko sēras nodara uzmanībai?
Ko ar mani izdara miega trūkums?
Kāpēc es gribu no kaut kā izvairīties, ja domāju, ka man varētu neizdoties?
Kas man palīdz atgriezties?
Kā pamanīt, ka tuvojos savai robežai, pirms es uzsprāgstu?
Kā iet tālāk, kad kaut kas sāp?
Runa nav par to, lai liktu bērniem bezgalīgi sevi analizēt.
Runa ir par to, lai viņi kaut nedaudz saprastu cilvēku, kurš mācās.
Jo mums nepietiek skatīties tikai uz to, kas notiek ārpusē.
Mums jāskatās arī iekšā.
Un, iespējams, pats svarīgākais, uz to, kā abi satiekas.
Matemātikas kontroldarbs nenāk viens
Būs mierīgas dienas.
Tādās dienās matemātikas kontroldarbs varbūt tiešām ir tikai matemātikas kontroldarbs.
Un būs dienas, kas ir sāpju un bēdu pilnas.
Kontroldarbs tik un tā notiks.
Bet varbūt izglītība var paveikt vairāk nekā tikai nolikt lapu uz sola un izmērīt to, kas atnāk atpakaļ.
Varbūt mēs varam palīdzēt bērniem saprast, kas vēl kopā ar viņiem ir atnācis pie šī sola.
Ne tāpēc, lai novāktu no ceļa katru grūtību.
Bet tāpēc, lai viņi varētu sākt atpazīt, kas notiek iekšā, kā tas mijiedarbojas ar to, ko no viņiem prasa ārpusē, un kas viņiem varētu būt vajadzīgs, lai spertu nākamo soli.
Jo skola nepastāv vakuumā.
Arī mācīšanās ne.
Un bērns jau nu noteikti ne.
Lasi arī
Par autori
Anita Tože ir klīniskā psiholoģe ar pieredzi kognitīvi biheiviorālajā psihoterapijā. Viņa ir reģistrēta Lielbritānijas Veselības un aprūpes profesiju padomē (HCPC) un iekļauta Latvijas Psihologu reģistrā. Anita strādā tiešsaistē un klātienē ar pieaugušajiem un jauniešiem no 11 gadu vecuma.
Foto: note thanun, Unsplash
