Kā būtu, ja bērni mācītos psiholoģiju, pirms viņiem vajadzīga terapija?
Manā darbā ir kaut kas, kas man šķiet mazliet dīvains.
Bieži kāds atnāk uz terapiju, un mēs sākam skaidrot lietas.
Kā darbojas trauksme.
Ko nodara izvairīšanās.
Kāpēc domas ne vienmēr ir fakti.
Kāpēc ķermenis reaģē, kad mums ir bail.
Kā uzvedība tiek pastiprināta.
Kāpēc mēs atkārtojam savus modeļus, pat zinot, ka tie mums nepalīdz.
Kā darbojas emocijas.
Kā atpazīt, kas notiek tevī.
Kā pateikt, kas tev vajadzīgs.
Noderīgas lietas.
Dažreiz lietas, kas maina dzīvi.
Un dažreiz es pieķeru sevi pie domas:
Kāpēc mēs tev to stāstām tikai tagad?
Kāpēc tavai trauksmei bija jākļūst tik stiprai, ka tu pārstāji iziet no mājas, pirms kāds tev izskaidroja, kas ir izvairīšanās?
Kāpēc tev bija jāsāk ienīst savas dusmas, pirms kāds izskaidroja, ka just dusmas un rīkoties dusmās ir divas dažādas lietas?
Kāpēc tev bija jānonāk terapijas kabinetā, pirms kāds palīdzēja tev sākt interesēties par savu prātu?
Varbūt daļa šīs informācijas pie tevis atnāca agrāk.
Varbūt ne.
Bet es atkal un atkal atgriežos pie tā paša jautājuma:
Kā būtu, ja bērni mācītos psiholoģiju, pirms viņiem vajadzīga terapija?
Mēs iestādām bērnu smadzenēs tik daudz informācijas
Es to ierakstīju savās piezīmēs:
„Mēs iestādām bērnu smadzenēs tik daudz informācijas, bet bieži neiestādām pašu svarīgāko un nepieciešamāko izaugsmei.”
Mazliet neveikls teikums.
Bet es joprojām precīzi zinu, ko ar to domāju.
Mēs iemācām bērniem neparasti daudz.
Kā augi vairojas.
Kur atrodas valstis.
Kas notika simtiem gadu pirms viņu dzimšanas.
Kā dalīt skaitļus.
Kā darbojas gremošanas sistēma.
Kā atpazīt metaforu.
Kā elektriskā strāva plūst pa ķēdi.
Un jā. Lūdzu, māci viņiem to visu.
Bet ir vēl kāda diezgan sarežģīta lieta, kas viņiem būs jāvada visu mūžu.
Viņi paši.
Viņu prāts.
Viņu ķermenis.
Viņu emocijas.
Viņu uzvedība.
Viņu attiecības.
Viņu bailes.
Viņu aizsargmehānismi.
Viņu gaidas.
Viņu atšķirības.
Tas dīvainais pieredzes, mācīšanās un bioloģijas kopums, kas galu galā kļūst par mani.
Vai viņiem nevajadzētu kaut ko uzzināt arī par to?
Kas mani virza?
Šī frāze manās piezīmēs parādās atkal un atkal.
„Kas mani virza?”
Man tā patīk, jo tā neizklausās klīniski.
Bērnam nevajag lekciju par psihopatoloģiju.
Viņam nav astoņu gadu vecumā jāsēž un jāprāto, kādi traucējumi viņam varētu būt.
Es runāju par kaut ko daudz ikdienišķāku.
Kas notiek manā ķermenī, kad man ir bail?
Kāpēc manā galvā vienkārši parādās domas?
Kāpēc es gribu bēgt no tā, kas mani biedē?
Kāpēc izvairīšanās nākamreiz var padarīt bailes lielākas?
Kāpēc es dusmās dažreiz pasaku kaut ko briesmīgu un vēlāk to nožēloju?
Kāpēc mans draugs reaģē citādi nekā es?
Kāpēc vienam cilvēkam kaut kas šķiet viegls, bet citam grūts?
Kāpēc mēs veidojam ieradumus?
Kas notiek, kad man viss kļūst par daudz?
Kā nomierināties tiktāl, lai atkal varētu domāt?
Kā uzklausīt kādu, kuram es nepiekrītu?
Kas notiek, kad es kļūdos?
Kā visu salabot pēc tam, kad kādam nodaru sāpes?
Un varbūt viens no svarīgākajiem jautājumiem:
Kā man uzzināt, kāpēc es daru to, ko daru?
Tā ir psiholoģija.
Nevis terapija.
Psiholoģija.
Iedomājies, ka pazīsti savas smadzenes, pirms sāc no tām baidīties
Man rodas jautājums, cik citādi mēs varētu piedzīvot dažas lietas, ja tās atpazītu, pirms sākam no tām baidīties.
Iedomājies bērnu, kurš jau zina, ka nobijies ķermenis var pukstēt ātrāk.
Ka trauksmē domas var kļūt dīvainas.
Ka nevēlama doma automātiski nepasaka neko svarīgu par to, kas mēs esam.
Ka izvairīšanās var atnest milzīgu atvieglojumu. Un ka tieši šis atvieglojums var iemācīt mums izvairīties atkal.
Ka dusmas var radīt neticami stipru pārliecību.
Ka emocijas nāk un iet.
Ka mūsu smadzenes mācās, atkārtojot.
Ka tas, kas šodien šķiet automātisks, varbūt kādreiz ir iemācīts.
Ne tāpēc, lai bērns sev uzstādītu diagnozi.
Ne tāpēc, lai viņš kļūtu pats sev par terapeitu.
Tikai tāpēc, lai, kad viņa paša smadzenes izdara kaut ko ļoti cilvēcisku, viņa pirmā doma ne vienmēr būtu:
Kas ar mani nav kārtībā?
Mēs varētu mācīt bērniem pētīt
Ir vēl kāda mana piezīme, kas man īpaši patīk:
„Mēs nezinām, kas būs labi pēc desmit gadiem.”
Es tiešām nezinu, kādas problēmas šodienas bērniem būs jārisina, kad viņiem būs četrdesmit.
Pasaule mainīsies.
Tehnoloģijas mainīsies.
Darbs mainīsies.
Attiecības var mainīties.
Problēmas, ar kurām saskaras kopienas, mainīsies.
Tāpēc varbūt mums nevajadzētu pārāk aizrauties ar vēlmi iedot bērniem visas savas atbildes.
Dažas no mūsu atbildēm tik un tā būs novecojušas.
Varbūt mums vajadzētu viņiem iemācīt arī to, kā atrast atbildes.
Kā vērot.
Kā uzdot jautājumus.
Kā kaut ko pārbaudīt.
Kā pamanīt, ka ideja neder.
Kā kādu brīdi paciest sajūtu es nezinu.
Kā uzklausīt kādu, kura pieredze pilnīgi atšķiras no viņu pašu pieredzes.
Kā mainīt savu viedokli, neizjūtot to kā sakāvi.
Kā sākt interesēties, nevis uzreiz aizstāvēties.
Kā eksperimentēt ar savu uzvedību un paskatīties, kas notiks.
Kā jautāt:
Kas notika pirms tam?
Kas notika pēc tam?
Ko es iemācījos?
Ko es pieņemu kā pašsaprotamu?
Vai ir cits skaidrojums?
Ko es varētu pamēģināt tālāk?
Varbūt mums vajag mazāk bērnu, kuri spēj precīzi atkārtot to, ko mēs viņiem teicām, un vairāk tādu, kuri spēj turpināt no vietas, kur mēs apstājāmies.
Patiesībā es uzrakstīju kaut ko mazāk pieklājīgu:
„Es negribu, lai bērni darītu tieši to pašu, ko darījām mēs. Es gribu, lai viņi ietu tālāk. Apšaubītu. Izaicinātu. Un reizēm būtu sasodīti neērti.”
Man tas joprojām diezgan patīk.
Mācīt par atšķirībām, pirms tās kļūst biedējošas
Man šķiet, ka psiholoģiskā izglītība varētu paveikt vēl ko.
Tā varētu padarīt cilvēku atšķirības par kaut ko parastu.
Bērni atšķirības pamana tik un tā.
Atšķirīgi ķermeņi.
Atšķirīgas personības.
Atšķirīgas spējas.
Atšķirīgi saziņas veidi.
Atšķirīgas smadzenes.
Atšķirīgas ģimenes.
Atšķirīgas kultūras.
Atšķirīgas lietas, kas mūs biedē, sajūsmina, pārslogo vai nomierina.
Mums nav jāizliekas, ka šo atšķirību nav.
Mēs varam par tām interesēties.
Vienam bērnam, lai koncentrētos, vajag klusumu.
Citam vajag kustēties.
Viens runā nemitīgi.
Cits ilgi domā, pirms atbild.
Vienam ļoti patīk pieskārieni.
Cits tos nevar ciest.
Vienam bērnam uzdevums šķiet viegls, bet cits patērē milzīgi daudz enerģijas, lai izdarītu tieši to pašu.
Iedomājies, ka jau agri iemācies, ka atšķirīgs automātiski nenozīmē nepareizs.
Un iedomājies, ka iemācies pajautāt citam cilvēkam par viņa pieredzi, nevis pieņemt, ka tava pieredze ir norma.
Bērni spēj to iemācīties.
Dažreiz man šķiet, ka mēs viņus novērtējam par zemu.
Kur nākamie pieaugušie mācās būt kopā ar citiem cilvēkiem?
Šeit manas domas kļūst mazliet vērienīgākas.
Jo bērni nepaliek bērni.
Viņi kļūst par partneriem.
Par draugiem.
Par kaimiņiem.
Par vecākiem.
Par kolēģiem.
Par vadītājiem.
Par skolotājiem.
Par ārstiem.
Par politiķiem.
Bērns, kurš šodien mācās klausīties, kādu dienu var būt pieaugušais, kurš pieņem lēmumu par cilvēku, kura dzīve nemaz nelīdzinās viņa paša dzīvei.
Bērns, kurš mācās, ka cita cilvēka vajadzības var atšķirties no viņa paša vajadzībām, kādu dienu var veidot darbavietu, skolu, slimnīcu, noteikumus.
Bērns, kurš mācās nepiekrist, uzreiz neuzbrūkot, kādu dienu šo prasmi var ienest savā laulībā.
Un es pierakstīju šo jautājumu:
„Kur nākamie vecāki iemācīsies runāt viens ar otru un ar bērniem? Kāpēc ne skolā?”
Man uz to nav īpaši izsmalcinātas atbildes.
Kāpēc ne?
Mēs mācām bērniem rakstīt oficiālas vēstules, kuras viņi, iespējams, nekad nerakstīs.
Varbūt mēs varam viņiem iemācīt arī to, kā uzklausīt kādu, ko viņi mīl, kad paši dusmojas.
Tā nav terapija
Es jau dzirdu bažas.
Vai mēs tiešām gribam pārvērst skolu par terapiju?
Nē.
Noteikti ne.
Ne katra emocija ir jāanalizē.
Ne katrai uzvedībai vajag konceptualizāciju.
Ne katra grūta diena ir mentālās veselības problēma.
Bērnus nevajadzētu mācīt nemitīgi pārbaudīt sevi, meklējot simptomus.
Tad viss zaudētu jēgu.
Runa ir par psiholoģiju, ko var izmantot ikdienas dzīvē.
Kā notiek mācīšanās.
Kā veidojas uzvedība.
Kā darbojas domas.
Kā darbojas emocijas.
Kā darbojas attiecības.
Kā apkārtne ietekmē mūs.
Kā mēs ietekmējam apkārtni.
Kā pamanīt atkārtotus modeļus.
Kā sazināties.
Kā eksperimentēt.
Kā sevi saprast mazliet labāk.
Mēs nemācām anatomiju tāpēc, ka visi ir fiziski slimi.
Kāpēc lai prāta izpratne sāktos tikai tad, kad kādam psiholoģiski klājas grūti?
Varbūt terapijā ir par vēlu pirmo reizi iepazīties ar psiholoģiju
Ar to es negribu teikt, ka terapija pati par sevi ir par vēlu.
Terapija var būt ļoti noderīga jebkurā vecumā.
Es gribu teikt, ka terapija ir dīvaina vieta, kur cilvēku pirmo reizi iepazīstināt ar vienkāršo domu, ka viņa paša prātu var saprast.
Līdz tam dažreiz jau ir uzkrājušies gadiem ilgi atkārtoti modeļi.
Gadiem ilgi sakot sev: Es vienkārši esmu tāds cilvēks.
Gadiem ilgi izvairoties.
Gadiem ilgi ticot katrai domai.
Gadiem ilgi baidoties no noteiktām emocijām.
Gadiem ilgi pieņemot, ka citu cilvēku prāts darbojas aptuveni tāpat kā mūsējais.
Gadiem ilgi domājot, ka grūtības nozīmē defektu.
Ja nu daļa šīs ziņkāres rastos agrāk?
Pirms diagnozes.
Pirms krīzes.
Pirms kāds nolēma, ka ar viņu noteikti ir kaut kas briesmīgi nekārtībā.
Ļaut viņiem turpināt no vietas, kur mēs apstājāmies
Varbūt izglītības jēga nav tikai nodot tālāk to, ko jau zinām.
Varbūt tās jēga ir sagatavot cilvēku, lai viņš tiktu tālāk par mums.
Mēs nezinām, kādu pasauli mantos šodienas bērni.
Labi.
Viņiem pašiem būs jāpalīdz to radīt.
Tāpēc māci viņiem matemātiku.
Māci dabaszinātnes.
Māci vēsturi, literatūru un mākslu.
Māci par milzīgo pasauli ārpus viņiem.
Bet varbūt dod viņiem arī dažus rīkus, lai viņi varētu pētīt pasauli sevī.
Māci viņiem pamanīt.
Apšaubīt.
Klausīties.
Eksperimentēt.
Sazināties.
Atpazīt bailes, tām automātiski nepakļaujoties.
Atpazīt atšķirības, uzreiz nepārvēršot tās par defektu.
Zināt, ka uzvedībai ir vēsture.
Saprast, ka viņi joprojām tikai iepazīst sevi.
Un tad ļauj viņiem mūs pārsteigt.
Ļauj viņiem apšaubīt to, ko mēs uzskatījām par izlemtu.
Ļauj viņiem atrast atbildes, kuras mēs neatradām.
Ļauj viņiem kļūt par labākiem sarunu biedriem, nekā bijām mēs.
Par labākiem problēmu risinātājiem.
Varbūt pat par labākiem vecākiem.
Mums nevajag, lai viņi beigtu tur, kur beidzām mēs.
Mums jādod viņiem pietiekami daudz izpratnes, lai viņi varētu turpināt no vietas, kur mēs apstājāmies.
Lasi arī
Par autori
Anita Tože ir klīniskā psiholoģe ar pieredzi kognitīvi biheiviorālajā psihoterapijā. Viņa ir reģistrēta Lielbritānijas Veselības un aprūpes profesiju padomē (HCPC) un iekļauta Latvijas Psihologu reģistrā. Anita strādā tiešsaistē un klātienē ar pieaugušajiem un jauniešiem no 11 gadu vecuma.
Foto: Didier Castelain, Unsplash
